Vilciens ieradās laikā, un meitene apsēdās savā kupejā. Viņa skatījās pa logu uz garāmbraucošajiem mežiem, stacijām un upēm. No rīta kupejas durvis atvērās, un iekšā ienāca vīrietis, eleganti ģērbies, ar patīkamu smaidu sejā.
Viņš sasveicinājās, apsēdās uz savas sēdvietas un arī paskatījās pa logu. Mēs ilgi braucām klusumā, tad ienāca konduktors un piedāvāja tēju.
– Kāpēc tu esi tik skumja… – sacīja Annai kāds jauns vīrietis. Viņš tikko bija iegājis kupejā un izkārtojis savas mantas.
– Nē, man viss ir labi, es braucu mājās pie mammas, – atbildēja Anna un pagriezās pret logu, viņas acīs ieplūda asaras. Aleksejs iedod viņai savu kabatlakatiņu un apsēdās viņai blakus. Uz mirkli viņu skatieni satikās, viņš ieraudzīja ļoti skaistas zilas acis.
Aņna negribīgi nolieca galvu viņam uz pleca, viņai vajadzēja kādu, kurš varētu palīdzēt visu aizmirst…..
Viņa pateica Aleksejam, ka dodas mājās, ka ir pametusi savu mīļoto vīru. Viņš izrādījās nelietis un ilgu laiku viņu krāpa. Viņi nodzīvoja desmit, kā viņai likās, laimīgus gadus. Bērnu nebija, viņas vīrs vienmēr bija pret to. Un kaut kā viss neizdevās. Un tad viņa atgriezās no komandējuma agrāk, atrada vīru mājās ar savu labāko draudzeni… Tā beidzās reiz skaisti iesāktais viņu mīlestības stāsts.
Steigā sapakojusi savas mantas, Anna nopirka biļeti uz tuvāko vilcienu uz dzimto pilsētu tālu no viņas esošā dzīves vietas, kur viņa bija dzimusi, gājusi skolā un bijusi laimīga. Tur dzīvoja viņas mamma un vecmāmiņa.
Vakarā Aleksejs uzaicināja Annu doties uz pusdienu vagonu. Viņa uzvilka kleitu, no somiņas izvilka gredzenu ar tirkīzu, māte to reiz bija uzdāvinājusi kāzās, bet Anna reti nēsāja rotaslietas.
Viņi ilgi sēdēja restorānā, par neko nerunājot. Tad Aleksejs ieraudzīja gredzenu uz viņas pirksta un ilgi uz to skatījās. Tas bija ļoti skaists, ar rokām darināts, māte to bija pasūtījusi speciāli meitai, un uz tā bija iegravēti mazi burtiņi “Laime”.
Viņi kopā ieradās kupejā pusnaktī. Vīns, ko viņi dzēra, lika galvām griezties, nakts aizlidoja ļoti ātri…
Anna vēl gulēja, kad Aleksejs savāca savas mantas un klusi atvadījās no viņas, atstājot uz galda zīmīti ar telefona numuru: “Ja kādreiz vēlēsies mani dzirdēt, zvani man…”.
To izlasījusi, viņa pasmaidīja, viņas plānos nopietnas attiecības neietilpa, bet viņa tomēr ielika zīmīti somiņā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
